© 2006, basket.lv
http://www.basket.lv/lbs/news/3932

LBS sponsori




Pēdējās spēles

Visas spēles

Pāvels Pastušeņa: Rēzekne – Gulbene – Sicīlija

01.11.2010

 

Ārzemēs spēlējošo Latvijas basketbolistu sarakstu papildinājis plašai publikai nepazīstamais 20 gadus vecais Pāvels Pastušeņa, kura acīmredzamā vērtība meklējama auguma 220 centimetros. Divus pēdējos gadus viņš pavadīja Gulbenes Buku trenera Arvja Stecka uzraudzībā, kura stāstījumu par jaunā rēzeknieša gājumu tikpat kā nevajadzēja pārtraukt ar jautājumiem – tas ritēja pats no sevis. Un, jācer, vēl turpināsies.

 

Pāvels ir rēzeknietis, viņa vecāki nākuši no Baltkrievijas. Kā spēlētājs Jaunatnes līgā bija zināms, bet viņam nekad nav pievērsta nopietna uzmanība. Varbūt basketbola saimniecība bija aizņemta ar spilgtāko talantu audzināšanu, varbūt ar ārzemnieku iepirkšanu. Ar Pāvelu būtu vajadzējis daudz noņemties, bet tas nebija viegls darbiņš. Rēzeknē Pāvels pinies ne ar pašiem pozitīvākajiem vienaudžiem, pats bijis nevaldāms un nejauks.

Pie manis viņu atveda tēvs, kurš mēģināja puisi vest pie prāta. Sak, tavs augums ir tava bagātība – mēģini taču kaut ko ar to darīt! Viņš bija 2,15 cm garš, bet skats bija bēdīgs. Jau nepilnus 18 gadus vecs. Šķībs, greizs, pilns ar visādiem kompleksiem, kas gāzās ārā pa visām malām. Ne no vienas puses viņā nevarēja saskatīt basketbolistu. Taču man tajā brīdī bija brīvas rokas, un nolēmu pamēģināt.

Pirmais darba cēliens 2008.gada pavasarī sanāca īss. Ieliku dzīvoklī, aizvadījām dažus treniņus, sestdien palaidu mājās, un Pāvels neatgriezās. Daudz nepārdzīvoju – ja ne, tad ne. Tā viņš bija rīkojies arī iepriekš Rēzeknē un Rīgā – sācis un pametis, atsācis un atkal pametis. Bija izmēģinājis visu, ko nevajadzētu izmēģināt.

Otrais cēliens sākās rudenī. Viņam gāja grūtāk nekā jebkuram, kas pie manis trenējies. Kad vajadzēja pacelt 5 kg pildbumbu un iztaisnot rokas, likās, ka tūlīt kaut kas lūzis vai bumba uzkritīs uz galvas. Viņam nestrādāja pilnīgi nekas, nesapratu, ar ko sākt. Bet uzreiz varēja redzēt, ka bumbas izjūta ir laba. Tehnikas nekādas, bumbu meta kā arbūzu, bet tā krita grozā. Protams, ne spēles situācijā, bet tomēr.

Sākām ar vienkāršāko – pareizi nolikt pēdu, pacelt kāju, palielināt plecu joslas kustību amplitūdu, stiept soli. Visur kaut kas bija ierūsējis, aizaudzis. Darbojoties kopā ar mazajiem, Pāvels bija iedzīvojies līkā mugurā, skrēja maziem solīšiem. Izrādījās, iegurnis šaurs, garāku soli uzreiz nemaz nevar dabūt... Par pirkstu galus vajadzēja locīt un stiprināt.

Iesaistīju kursabiedru Raivi Aršausku, kurš savā privātklīnikā nodarbojas ar rehabilitācijas procesiem, ķermeņa iespēju palielināšanu. Viņš aizrāvās – gribēja pārbaudīt, ko var izdarīt šādā ielaistā gadījumā. Manu treniņprogrammu salikām kopā ar viņa specifiskajiem vingrinājumiem, sākumā pilnīgi izslēdzot basketbola elementus.

Tad iespiedu pedāli grīdā – vai nu es Pāvelu salauzīšu un iztaisīšu par basketbolistu, vai ej pa savu melno taku! Ar asarām un lamāšanos mēneša laikā sasniedzām tādu progresu, ka nebija kauns laist viņu laukumā Jaunatnes līgas spēlēs. Tad nāca jauns pavērsiens – viņam nekas nesanāca! Mazākie izrāva bumbu no rokām – visi smējās... Mierināju, ka vēl daudz jātrenējas. Stāstīju: pirms sākām strādāt tev muskulis bija kā papīra lapa, tagad ir kā divas, bet jātrenējas vēl, lai būtu žurnāla biezumā.

Laikam pārcentāmies. Pāvels sajuta sāpes sirds apvidū, trīs dienas pavadīja slimnīcā un ārsti pieteica vismaz dažus mēnešus atturēties no lielas slodzes, nodarboties tikai ar kardiovingrinājumiem un sirds stiprināšanu.

Kopā ar dakteriem mēģinājām saprast, ko varam darīt, lai nezaudētu laiku. Atradām diezgan plašu arsenālu – pareiza staigāšana, pirmās klases līmeņa vingrošana. Stundām ilgi stāvējām un labojām metienu, strādājām pie vienas kustības. Raivis mēnesī reizi viņu ņēma pie sevis uz dažām dienām, mēģināja mehāniski iekustināt ķermeņa „detaļas”.

Sapratu, ka viss notiek pārsteidzoši ātri, arī Pāvela veselība nostiprinājās. Ieviesu biezu burtnīcu, kurā pierakstīju, ko darām un kāds ir efekts. Žēl, ka nav palikušas bildes ar šķībo muguru, greizo roku. Vizuālais kontrasts būtu liels. Turklāt taisnodami un stiepdami Pāvelu bijām pagarinājuši līdz 217,5 centimetriem ar basām kājām. Botās ir visi 220.

Kad bijām nostrādājuši deviņus mēnešus, funkcionāli viņš jau bija zirgā. Nostādīts metiens, pārsteidzoši labi rezultāti skriešanā, tehnikas elementos. Sapratu, ka gadījums ne tuvu nav bezcerīgs. Visu, ko devu, viņš grāba ciet ar milzu apetīti. Pēc treniņa atsildīšanās laikā viņam patika harmonijā ar sevi vēlreiz iziet cauri visai programmai. Nākamajā dienā atcerējās iemācīto un bija gatavs apgūt ko citu.

Pāvels bija sācis atvērties. Reizēm pat likās, ka viņš pārbauda manas zināšanas – izprašņāja par muskuļiem, kauliem, saitēm. Diezin vai atbildes viņam ko izteica, bet, iespējams, nostiprināja manu autoritāti. Runājām par visu, Pāvels godīgi atzinās, ka nevar atmest smēķēšanu. Tāpat jau kādu aliņu iedzēra, pa nakti nebija kopmītnē – tad mums bija skarbas sarunas.

2009.gada vasarā Gulbenē kopā ar mums trenējās arī Pāvels Veselovs, kurš varēja nodemonstrēt kā darboties ātrāk, efektīvāk. Uz viņa fona mans Pāvels vēl bija nulle. Viņam vajadzēja audzināt cīnītāja raksturu, muskuļus. Ņemot vērā viņa vecumu, laika nebija – vajadzēja strādāt maksimāli efektīvi. Konsultējos ar dietologu, fiziskās sagatavotības treneriem. Guļus spiešanā startējām ar 25 kg, bet pabeidzām ar 85 kg.

Labu impulsu deva lietuviešu treneri. Redzēdami kā darbojamies, kolēģi pavaicāja, cik Pāvelam gadu, un, uzzinājuši, ka drīz būs 19, noteica: tad jau jāsāk strādāt! Izrādījās, līdz tam svarīgākais esot noturēt garo puišu interesi par basketbolu un radīt sajūtu, ka viņš pa īstam būs vajadzīgs vēlāk. Turpretim lielais vairums latviešu treneru teica: ja tagad nekā nav, nebūs nekad... Katrs jau saklausa to, ko grib dzirdēt. Man labāk patika leišu teksts.

Gribēju, lai 2010.gada sezonā Pāvels turpinātu spēlēt LJBL, bet viņš bija par vecu. Tā kā vecais Buks jau bija gar zemi, nodibinājām jaunu klubu – galvenokārt domājot par Pāvelu. Liekot santīms pie santīma izbraucām cauri visai LBL 2.divīzijas sezonai.

Iekārtoju viņu vakarskolā, lai būtu ērtāk trenēties. Iznāca deviņas nodarbības nedēļā – no rīta individuāli, vakarā ar komandu. Skatījāmies video – kā spēlē pats, kā darbojas citi centri. Pēc katras spēles statistikā skaitījām labās lietas: cik bumbu izcīnījis, cik metienus nobloķējis. Lai 10 minūtēs dabūtu 10 plusiņus viņam vajadzēja meklēt bumbu, aktīvi rīkoties. Pamazām sarežģījām uzdevumu, sākām skaitīt nost kļūdas.

Viņš vairs nebija nekāds inertais Pāvels, bija gatavs ar trim soļiem pārlidot laukumu. Diemžēl centība bieži izpaudās piezīmēs – gan pelnītās, gan nepelnītās. Spēlē nobloķēja 8 metienus, no kuriem piecas reizes dabūja piezīmes. Mačā ar Ventspils augstskolu viņam iznāca kapitāls duelis ar Mārtiņu Meieru. Ventspilnieks ir gadu jaunāks, bet laukumā daudz pieredzējušāks. Tomēr Pāvels parādīja, ka arī viņam ir plusi. Divu minūšu laikā divreiz nobloķēja Meieru,  divreiz ietrieca bumbu no augšas. Varēja just, ka pāvam spalvas saslejas gaisā, bet viss beidzās ar piekto piezīmi. Šīs epizodes videoierakstu aizsūtījām itāliešiem pašu pirmo.

Attiecības ar itāļu aģentūru sākās ar to, ka viņi laikam bija ieraudzījuši Pāvela datus datorā un, atbraukuši uz Latviju, izteica vēlmi iepazīties tuvāk. Pirmā iepazīšanās notika Madonā, kur Pāvels sevi parādīja itin labi. Atpakaļceļā mums iznāca skarba saruna – zinādams, ka Pāvels naktī nav bijis kopmītnē, pavaicāju, kā tad viņš gatavojies, iespējams, svarīgākajai dienai dzīvē. Toreiz viņš klusēja, bet dažus mēnešus vēlāk, e-pastā uzrakstīja: „Trener, es toreiz biju pie draudzenes...”

Maijā itālieši uzaicināja uz pārbaudi Milānā, tur Pāvelam sīki pārbaudīja veselību, un dakteris galvu vien nogrozīja: sak, kur jūs Latvijā ņemat tik garus spēlētājus ar perfektu veselību? Mūsu garajiem parasti ir dažādas problēmas. Iznāk, ka mēs labi bijām veikuši dezinfekcijas procedūru. Ar sirdi viņam viss kārtībā, 5 km krosā bija noskrējis pusi slēpotāju. Būtu varējis noskriet vēl kādu, taču par vēlu aptvēris, ka grupa, kurai viņš pievienojies skrien pārāk lēni... Acīmredzot iedzimtas spējas plus kardiotreniņi nostrādāja.

Itālieši novērtēja, ka individuāli viņš ir gatavs – zina, kas jādara, kā jāieņem vieta. Taču spēles vingrinājumos bija lietas, ko viņš zināja, bet nemācēja pielietot. Prakses trūkums. Tur viņš sajutās novērtēts. Latvijā bija pierasts, ka treneris regulāri dod mizā, Itālijā vairāk bija pozitīvo emociju – aplausi, uzslavas. Pāvelam tas patika. Ar komunikāciju viss bija kārtībā – angļu valoda labāka, nekā man. Plus vēl Ģirts Kalniņš palīdzēja saprast, kas notiek un kā jārīkojas. Noslēdzām līgumu, aģentūra apņēmās pārstāvēt Pāvela intereses.

Pēc Itālijas brauciena nākamais mūsu mērķis bija tikt U-20 izlasē vai vismaz kandidātos, lai varētu padarboties ar sava vecuma garajiem – Lauri Blauu, Dāvi Rozīti, Mārtiņu Meieru. Piezvanīju galvenajam trenerim Varim Krūmiņam: galvenais, lai tiek trenēties.

Kā tur bija – klāt nebiju. Sākumā bija runa, ka steigšus jākārto Pāvelam licence, tad viņu tomēr aizsūtīja mājās. Runāju ar Vari – esot labs materiāls, labi strādājis, bet jūtams spēļu prakses trūkums. Zinu jau, zinu...

Vasarā aģentūra Pāvelu vēlreiz izsauca uz nometni Itālijā, kur sabrauca treneri no dažādiem klubiem – lai 12 dienas pastrādātu un saprastu, ko kurš var.

Kad Pāvels atgriezās, devāmies uz nometni Gulbenes rajonā. Pusotru mēnesi nebiju ar viņu darbojies un kontrasts bija milzīgs. Artūrs Brūniņš tuvāk par pieciem metriem viņam negāja, baidīdamies no jumta. Pāvels bumbu vairs nenolaida lejā, lidoja pa soda laukumu, lieliski meta pusāķus. Īpaši ar kreiso roku – kad sākām darboties, kreisais plecs viņam bija augstāks, tāpēc tā mest bija ērtāk. No 150 metieniem trāpīja 122. Protams, ne spēles apstākļos, bet tomēr. Kustības bija kļuvušas ļoti pārliecinošas un vienlaikus racionālas.

Sapratu, ka te viņam vairs nav ko darīt, var tikai regresēt. Otrajā nedēļā atskanēja zvans, ka Itālijā atrast klubs – ja esam ar mieru, tad...

Jutos kā pie kazino galda, kad jāizvēlas – melns vai sarkans. Varējām spēlēt tālāk, ventspilnieki sāka izrādīt interesi, valmierieši, BA Rīga, protams. Taču Gulbenē es nevarēju izveidot viņa mārketingu, precīzi noteikt cenu.

Cerējām no itāliešiem dabūt uz kaut ko lielu un skaistu. Un principā neesam dabūjuši neko mazu un nesmuku. Cena nav gluži tāda, par kādu sapņoju, bet tagad bez īpašām raizēm varu strādāt trīs četrus gadus. Turklāt, ja Pāvelu pieteiks NBA draftam un viss izdosies, paredzēta vēl viena naudas dalīšana. Itālieši skaidroja, ka tāds ceļš varētu būt reāls, jo supergarajiem spēlētājiem Amerikā vieglāk atklāties. Eiropā lielajos klubos ir tikai pa vienam supercentram, te ir skarbs, fizisks basketbols.

Līgums ar Itālijas A2 līgas klubu Kapo d'Orlando Assigeco BPL Casalpusterlengo noslēgts uz četriem gadiem. Tas ir klubs ar pietiekoši lielu budžetu un ambīcijām, turklāt mērķtiecīgi strādā ar jaunajiem. Pāvelam summa pa gadiem strauji var iet augšup un ceturtajā gadā tā nav maza.

Tiesa, jārēķinās, ka šosezon būs jāspēlē zemākā līgā, krājot praksi un meistarību, jo A2 ir ne tikai augstas prasības, bet arī ārzemnieku kvotas. Taču te, Latvijā, nevajadzētu ņirgt pat par Itālijas 5.līgu. Tur visa sistēma būvēta tā, ka, ja vien labi spēlēsi, tevi pamanīs, novērtēs un vilks uz augšu.

Savu lomu Pāvela liktenī, šķiet, esmu nospēlējis. Mans galvenais ieguvums – gandarījums par veiksmīgu eksperimentu un atsvaidzinātas vai iegūtas dažādas zināšanas, meklējot, izgudrojot vai pilnveidojot metodes, kā atraisīt 2,20 cm gara cilvēka spējas. Protams, zināma atbildības daļa man vēl paliek, jo neviens jau nezina, kā viņa karjera attīstīsies tālāk.

Kad pirmo reizi parādīju Pāvelu Raivim Aršauskam, viņš sāka prasīt, vai jaunajam censonim ir kāds mērķis sportā. No Pāvela atbildes vajadzēja vilkt ārā kā ar stangām: „Ir”, „Spēlēt”, „Pēc iespējas tālāk”. Un, visbeidzot: „Kaut vai NBA!” Ja tā var pateikt – tas taču kaut ko nozīmē.

Fakti. Pāvels Pastušeņa 2010.gada sezonā LBL 2.divīzijas čempionātā piedalījās 27 spēlēs, vidēji laukumā pavadīja 22 minūtes 36 sekundes, guva 5,8 punktus, izcīnīja 5 atlēkušās bumbas un bloķēja 1,4 pretinieku metienus.

Viedoklis. Varis Krūmiņš, Latvijas U-20 izlases galvenais treneris: „Izlases treniņos Pāvels Pastušeņa izskatījās pārsteidzoši labs un ļoti gribēja spēlēt. Tiesa, bija acīmredzams, ka viņš pagaidām ir maz spēlējis un Eiropas čempionātā nekāds palīdzētājs nebūtu bijis. Taču, ja Itālijā labi pastrādās...”

Guntis Keisels