© 2006, basket.lv
http://www.basket.lv/sieviesu_izlase/news/3884?season=5
Jūs šobrīd skatāties informāciju par 2008/2009 sezonas spēlēm. Rādīt aktuālās sezonas informāciju?

Pēdējās spēles

Visas spēles

Jansone: nevaru iedomāties vasaru bez izlases

14.10.2010

 

Latvijas sieviešu valstsvienības centra spēlētāja Liene Jansone tikusi galā ar savu muguras kaiti un grib pēc iespējas agrāk atgriezties laukumā.

 

Liene smaida – tātad viss kārtībā?

Jā! Neparakstāma sajūta – varu lekt, noliekties pēc bumbas, pagriezties un nekas nesāp!

Kas tad mugurai īsti bija lēcies?

Nebija tā, ka vienreiz kaut ko būtu pagriezusi vai sarāvusi. Vaina krājās pamazām. Liela slodze, varbūt kādreiz kāds nepareizi izpildīts vingrinājums vai neveikla kustība, nepietiekama atpūta. Līdz beidzot pagājušās sezonas laikā ķermenis pats pateica, ka jāapstājas – muguru saķēra tā, ka nevarēju ne no gultas izkāpt, ne zeķi uzvilkt. Pat šķaudīt baidījos.

Tad jau vasaru vajadzēja upurēt, lai ārstētos?

Ārstējos, bet vasaru nevaru iedomāties bez izlases. Tāds ritms iegājies, nevaru apstāties, pažēlot sevi. Tikai tad, kad bijām izcīnījušas ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru, savam aģentam pateicu – stop, klubu vēl nemeklē, vispirms sakārtošu veselību.

Kā to darīji?

Dakteris Viesturs Lāriņš aizsūtīja uz Baltijas fizioterapiju, kur ar mani strādāja daudzi speciālisti. Īsumā – jātrenē muskuļus, lai tie labāk notur muguru. Grūts process, bet, ja redzi, ka ir rezultāts, gribas katru rītu celties un darīt. Agrāk bija briesmīgs diskomforts, bet tagad varu gan paskriet, gan palekt.

Un esi pilnīgi vesela?

Intensīvais rehabilitācijas kurss pabeigts, viss kārtībā. Bet tagad vingrošana būs mans ikdienas rituāls – kā rīta kafija. Varbūt ne gluži katru dienu, tomēr regulāri. Lai varētu vēl kādu laiku pabraukāt pa Eiropu un spēlēt izlasē.

Sportiskā apetīte nezūd?

Nevaru iedomāties vasaru bez spēlēšanas izlasē! Tas, kam šovasar izgāju cauri... Nebiju domājusi, ka ir tik grūti atrasties uz rezervistu soliņa. Noguru vēl vairāk, nekā laukumā. No turienes viss izskatās savādāk. Kā treneri darbojas, dakteri.

Pirmo reizi biji izlases rezervē?

Jā, gan junioros, gan pie lielajiem biju pieradusi daudz spēlēt.

Treneri tagad saproti labāk?

Jā, Džordžu (valstsvienības galveno treneri Georgiosu Dikeoulkaosu) iepazinu ļoti labi. Mūsu starpā nebija nekādu problēmu. Visu vasaru zinājām – kas, kur un kāpēc.

Runā tikai savā vai arī komandas biedreņu vārdā?

Gan, gan. Komunikācija tiešām bija laba. Viņam nebija viegli ar mums – sveša mentalitāte, tik ilgi kopā spēlējušas, tik daudz kam gājušas cauri. Bet viņš tika galā.

Varēja noprast, ka Džordžu visvairāk pārsteidz latviešu spēlētāju augstais paškritikas vai zemais sportiskās pārliecības līmenis...

Jā, viņš bieži jautāja: kāpēc neticat sev? Esat tik labas spēlētājas, top komanda. Nezinu... Varbūt pie vainas tas, ka esam tik daudz kam gājušas cauri. Bijuši tik dažādi treneri, notikumi, sakritības. Daudzas nebija gatavas pārmaiņām – uztraucās, kādas būs prasības, vai treneris novērtēs. Turklāt vēl visa Latvija nezin ko gaida no mums. Varbūt tur tā pārliecība pazuda. Uz pašām turnīra beigām tikai parādījās. Bet, lai arī spīdoši negāja, tomēr tikām uz finālturnīru.

Nākamgad būs vieglāk?

Vajadzētu būt. Zinām, kas mūs sagaida, ko treneris grib no mums.

Vai pašai negribējās spēlēt vairāk?

Jutos labāk ar katru dienu, bet sapratu treneri – Ieva, Zane, abas Aijas darīja visu, ko vajadzēja. Nebija vajadzības riskēt. Zināju, ka treneris uztraucās par mani, jo ikdienā redzēja, ko daru, cik zāles izdzeru. Teica: būs forši, ja sanāks uzspēlēt, bet ja nē – meitenēm vajadzīgs tavs atbalsts.

Komentāros izskanēja tēze, ka komandas spēle ļoti mainījusies. Kāpēc tā?

Stils izskatījās savādāks, jo nebija izteiktas līderes. Pašām bija grūti tikt skaidrībā – kura tagad metīs? Kombinācijas izstrādātas uz visām, jebkura var mest. Varbūt iznāca pārāk lēni, pārturējām bumbu. Līdz pēdējam brīdim nesapratām, kā jāspēlē, kad Anetes nav laukumā. Par maz laika bija. Nē, sen jau zinājām, ka viņas nebūs, bet laukumā tam nebijām īsti gatavas.

Vai ar pašu Aneti izdevās aprunāties?

Mēs ar viņu kopā vingrojām. Protams, viņa bija ļoti priecīga par mums, bet par nākamo gadu nerunājām. Ja Anete piekritīs – forši, braucam uz Eiropu un cīnāmies par Londonu! Ja nebūs, viena lieta nemainīsies – mēs cīnīsimies. Tādas mēs esam – jebkurā situācijā meklēsim izeju un mēģināsim darīt vislabāko. Galvenais, ka turamies viena pie otras.

Uz Londonas olimpiskajām spēlēm gribas ļoti?

Protams! Cik sen tas izklausījās pēc tāla sapņa, bet tagad tik tuvu. Viss, kam gājām cauri ceļā uz Pekinu bija tik forši – kurš negribētu ko tādu piedzīvot vēlreiz?!

Anetei izvēle starp WNBA un Eiropas čempionātu būs grūta. Krievijas izlase ar Bekiju Hemonu mēģināja abus variantus apvienot – spēlētāja izlasei pievienojās tikai pēdējā brīdī...

Vai mēs būtu tam gatavas? Neesam ne krievietes, ne spānietes. Esam latvietes, kam labi jāsagatavojas, nepatīk izmaiņas, vajadzīgs laiks, lai riktīgi nobriestu. Divus mēnešus strādājām, bet ieskrējāmies tikai pēdējās spēles otrajā puslaikā. Ja tagad jāatbild – nē, mēs nebūtu gatavas tādam variantam. Starp citu, kvalifikācijas laikā jau puspajokam izskanēja, ka Anete varētu atskriet palīgā. Bet mums visām bija reakcija: Nēēē... Negāja viegli, bet ticējām, ka izdarīsim pašas.

Komandas kodols kopā turas jau ilgus gadus. Cik viegli savā vidē pieņemt jaunās spēlētājas?

Mēs, pieredzējušās (smejas), nebūt nejūtamies, kā baigās veterānes. Nevienu brīdi neparādās attieksme – jūs, jauniņās... Varbūt esam īpašas – mīļas, labas. Mēs ar Guntu reizēm pašas sev liekamies visjaunākās un nenopietnākās. Tad jaunās skatās: izrādās, ar viņām var papļāpāt, pajokot. Esam viena komanda un mums prieks, ka jaunās var iekļauties un runāt ar mums vienā valodā. Vide, gaisotne ir izveidota un, ja arī kādā frontē aiziet pa šķībo, mēs, meitenes, turamies kopā.

Vai tagad aģentam jau dots rīkojums meklēt komandu klubu sezonai?

Jā, viss notiek, un ceru, ka drīz būs skaidrība.

Spēlēt gribas?

Pēc šīs vasaras pat vairāk nekā agrāk. Vispirms lai saprastu, ka varu, ka nesalūzīšu un viss patiešām ir kārtībā.

Vasarā runāja, ka Jansone varētu spēlēt TTT Rīga.

Bija variants un tas būtu vislabākais – mājās, Eirolīgā, līdzās būtu dakteri, kas pievaktē. Taču lēmēji nebija pārliecināti par manu veselības stāvokli.

Tagad posies uz siltākām zemēm?

Skrienu, darbojos gan individuāli, gan ar jaunajām meitenēm. Aģents pieteica, ka jābūt pilnīgi gatavai, lai varētu uzreiz spēlēt ar pilnu jaudu. Tā arī jūtos – gatava. Nevaru sagaidīt, kad tikšu laukumā.

Foto: sportacentrs.com