Kemzūra: spēlētāji komandas dēļ upurēja savus ego

Pirms pasaules čempionāta dažādu iemeslu dēļ no ierindas izgāja daudzi pieredzējuši Lietuvas izlases spēlētāji. Ko darījāt, lai komanda saglabātu pārliecību, ka iespējams veiksmīgs starts?

Situācija nebija patīkama, bet dzīve turpinājās un vietas nepalika tukšas. Jaunajiem spēlētājiem vēl nav tik skaļu vārdu un sasniegumu, bet visi bija izsalkuši – pēc basketbola, pēc panākumiem. Un visi bija gatavi ļoti smagi strādāt.

To arī izmantojām, nospraužot komandas stratēģiju. Uzsvars tika likts uz lielu darba apjomu gan treniņos, gan spēlēs. Uz maksimālu koncentrēšanos. Uz komandas nevis atsevišķu zvaigžņu spēku.

Cik tālu domājāt tādā veidā tikt?

Neviens nesapņoja par medaļām, vismaz skaļi ne. Taču runājām par to, ka katram ikvienā treniņā, spēlē un tās epizodē savs darbs jāizdara pēc iespējas labāk. Tas attiecās kā uz spēlētājiem, tā arī komandas vadību. Manuprāt, šo mērķi mums izdevās sasniegt un tā soli pa solim virzījāmies uz priekšu.

Kuri bija grūtākie brīži šajā procesā?

Kad nācās kādam spēlētājam pateikt, ka viņš netiek komandā. Visi strādāja kā velni, ne pret vienu nebija pretenziju par pašatdeves trūkumu vai disciplīnas neievērošanu. Taču komandā ir tikai 12 vietas un uz čempionātu brauca tie, kuri labāk derēja mūsu spēles sistēmai un konkrētām funkcijām. Piemēram, jaunais un ļoti talantīgais Donats Motejūns ceturtā numura pozīcijā neizturēja konkurenci, bet kā centram viņam pietrūkst jaudas. Taču ticu, ka Motejūna laiks izlasē vēl pienāks.

Sastāvā netika arī Latvijā labi pazīstamais Giedrus Gusts...

Arī tas bija smags lēmums. Giedrus bija viens no vecākajiem starp kandidātiem. Iepriekšējie trīs mēģinājumi iekļūt izlasē viņam bija neveiksmīgi, un treniņos viņš nežēloja sevi. Bet citi bija labāki.

Lietuva savu komandu uz pasaules čempionātu pavadīja bez ilūzijām – sak, lai uzkrāj pieredzi. Iznāk, ka šāds psiholoģiskais fons bija auglīgāks, nekā Latvijas maksimālisms pirms 2009.gada Eiropas čempionāta?

Lietuvā nekad nav tā, ka no basketbolistiem neko negaida, lai arī publiskajā telpā gaisotne patiesi bija mierīgāka nekā pirms gada, kad Eiropas čempionāts tika gaidīts ar milzīgām cerībām. Protams, vieglāk ir spēlēt, ja spriedzes nav. Bija arī pretējs efekts – mums teica: esat jauni, uzkrājiet pieredzi, bet pašiem gribējās parādīt, ka esam... Nē, par medaļām skaļi neviens nesapņoja. Man pašam sirds dziļumos varbūt bija neliela cerība, bet to nevienam neteicu. Galvenais, gribējās parādīt raksturu, izspiest no sevis maksimumu un tad – kā būs, tā būs. Tāds arī bija vadmotīvs komandas sarunās: mums nav ko zaudēt, ejam un spēlējam!

Čempionāta sākumā vairākos mačos – ar Kanādu, Spāniju, Franciju – atspēlējāties no lieliem mīnusiem. Apzināti iemidzinājāt pretiniekus?

Protams (smejas). Nopietni runājot, protams, viss varēja izvērsties arī savādāk – viens zaudējums varēja mainīt situācijas attīstības dinamiku. Taču, kā man patīk teikt, veiksme mūsu priekšā pavēra logu, bet mēs bijām gatavi izmantot iespēju un pa to iekāpām.

Spēļu laikā bija dažādi momenti. Kanādieši, piemēram, sākumā izcili precīzi meta un mums nebija viegli saglabāt pārliecību, ka aizsardzībā principā visu darām pareizi un tikai vajadzīga pacietība, jo pretinieku iedvesmas brīdis reiz beigsies. Mačā ar spāņiem sagaidījām brīdi, kad pretinieki pazaudēja uzmanību, ieskrējāmies un galotnē vairs nebijām apturami. Tā bija mūsu komandas labākā īpašība – lai kas notiktu, cīnījāmies līdz galam. Un tad uzsmaidīja arī veiksme.

Lietuviešu mentalitāte?

Mēs šādu attieksmi trenējām katru dienu.

Vai arī pēc zaudējuma pusfinālā ASV izlasei palika sajūta, ka esat izdarījuši visu iespējamo?

Tajā mačā mums tomēr pietrūka stingras ticības, ka varam uzvarēt. Tā bija mana vaina – nespēju psiholoģiski sagatavot komandu par visiem 100 procentiem, turklāt svarīgās epizodēs arī neveicās. Centāmies, cīnījāmies, bijām atraduši, manuprāt, pareizus taktiskos risinājumus, bet... Turklāt jāatzīst arī pretinieku nopelni – amerikāņi, atšķirībā no spāņiem, neatslābināja spiedienu un nospēlēja ļoti organizēti. Lai viņus uzvarētu, mums vajadzēja nospēlēt izcili, taču tas neizdevās.

Cik grūti bija psiholoģiski noskaņot komandu cīņai par trešo vietu?

Nebija nekādu problēmu, jo šis sastāvs vēl nav izlutināts ar medaļām. Komandas kapteinis Roberts Javtoks ģērbtuvē man izņēma vārdus no mutes, pats pateikdams: «Rīt jāizdara tas, ko šodien neizdarījām!» Protams, arī mēs, treneri, piestrādājām. Turklāt zināju, ka Linam Kleizam divas „melnās dienas” pēc kārtas nevar būt.

Par Kleizu šaubu nebija jau pirms čempionāta – pasaules klases zvaigzne. Vai kāds spēlētājs pārsteidza?

Jā, Kleizam zvaigznes reputācija bija jau iepriekš, taču šajā čempionātā viņš parādīja, ka var būt līderis ne tikai pēc gūtajiem punktiem, bet arī spēles stila un uzvedības ziņā.

Vislabākos vārdus pelnījis mūsu kapteinis Javtoks. Vienu kāju viņš savainoja pirms čempionāta, otru – pirmajā mačā un visu čempionātu nospēlēja ar pretsāpju injekcijām, kāju pirkstus sajuzdams tikai otrajā rītā pēc spēlēm. Viņš neguva daudz punktu, taču aizsardzībā apturēja Luisu Skolu un Vladimiru Krstiču.

Jons Mačulis, Martins Pocjus, Toms Delininkaitis, Pauļus Jankūns – tā varu nosaukt visu komandu.

Bet pats galvenais mūsu panākuma iemesls bija tas, ka visi spēlētāji komandas uzvaras vārdā spēja apspiest savu ego. Neviens nerūca, ka maz spēlē. Visi gāja laukumā un savu laiku nostrādāja ar maksimālu atdevi. Un pēc nomainīšanas turpināja degt par kopīgajām interesēm. Mūsu rezervistu soliņš visu laiku bija „dzīvs” un burtiski uzlādēja ar enerģiju pagurušos. Manuprāt, šai ziņā bijām labākie visā čempionātā.

Cik ilga bija eiforija pēc panākuma?

Pirmās divas trīs dienas Lietuvā bija ļoti patīkamas – kā mūs sagaidīja, sveica... Kaut ko tādu izbaudīju pirmo reizi dzīvē un neslēpšu, ka gribētu izbaudīt vēl. Taču dzīve turpinās un tagad jāiepazīst panākuma otra puse – proti, cerību un prasību latiņa ir pacelta ļoti augstu, un jāpieliek lielas pūles, lai atbilstu savai reputācijai. Tas attiecas gan uz manu darbu Krasnodaras klubā, gan spēlētājiem. Pasaules čempionāta bronza – tā jau ir vēsture.

Tuvākā nākotne Lietuvas izlasei taču ir skaidra – Eiropas čempionu tituls 2011.gada 18.septembrī Kauņas jaunajā hallē!

Jā, kā gan citādi (smejas). Citu rezultātu Lietuva, protams, negaida. Taču es jau teicu savas valsts presei un atkārtošu – tas būs cits turnīrs citā situācijā. Šogad mēs bijām stipri un veiksme bija mūsu pusē. Nākamgad mēs centīsimies būt stipri, bet nevar izslēgt, ka veiksme pavērš vaigu pret konkurentiem. Priekšā gara sezona, nevar zīlēt, kādos sastāvos spēlēsim. Redzēsim. Un strādāsim.

Lietuvai ir lieliska komanda un rezervē virkne lielisku spēlētāju, kuri nākamgad varētu atgriezties. Vai esat jau izšķiries par stratēģiju, kā savienot vecos un jaunos spēkus?

Būs jāpalauza galvas, kā nesabojāt kolektīva ķīmiju, bet noteiktos aspektos pastiprināt komandu. Gatavas receptes šobrīd man nav.

Vai gatavojoties pasaules čempionātam izdevās ar acs kaktiņu pasekot arī Latvijas valstsvienības gaitām?

Redzēju tikai vienu spēli, kura nebija pati veiksmīgākā – Rīgā ar Izraēlu. Biju patīkami pārsteigts, ka uzvarējāt Itāliju. Sīkākiem komentāriem par jaunajiem spēlētājiem trūkst materiāla. Skaidrs, ka vajadzīgs darbs un pacietība – tad rezultāts neizpaliks.

Nākamgad varam satikties Eiropas čempionāta spēlē. Kādas būs emocijas?

Spēlē katra komanda, protams, centīsies uzvarēt, bet esmu ļoti priecīgs, ka Latvijai pavērās iespēja spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Un priecīga ir visa Lietuva. Pats biju klāt Eiropas U-18 čempionāta mačos Viļņā, kur latvieši izcīnīja bronzas medaļas un redzēju, kā mūsu publika atbalstīja jūsu komandu. Savukārt pats saņēmu daudz apsveikumu no draugiem Latvijā. Mums, kaimiņiem, jāturas kopā.

Latvijā izskanējis, ka valstsvienība nav pelnījusi spēlēt finālturnīrā...

Lietuvas izlase arī pasaules čempionātā nokļuva ar īpašo ielūgumu pēc neveiksmīga mēģinājuma kvalificēties pagājušā gada Eiropas čempionātā. Taču, kad liktenis paver iespējas, jāizdara viss iespējamais, lai tās izmantotu.

Guntis Keisels

Foto: sportacentrs.com